Ironija ir rīks, ko rakstnieki izmanto, lai parādītu atšķirību starp to, ko mēs sagaidām, un to, kas patiesībā notiek stāstā. Galvenokārt ir trīs ironijas veidi: dramatiskā, situatīvā un verbālā.
Dramatiska ironija rodas, ja skatītāji zina kaut ko tādu, ko stāsta varoņi nezina. Tas rada spriedzi un dažreiz humoru, jo mēs varam redzēt notikumus, kas risinās atšķirīgi no varoņiem.
Situācijas ironija notiek, ja pastāv kontrasts starp to, ko mēs sagaidām, un to, kas patiešām notiek. Šāda veida ironija var pārsteigt un piesaistīt auditoriju, pagriežot stāstu neparedzētā virzienā.
Verbālā ironija ietver atšķirību starp teikto un to, kas ir domāts. Tas bieži notiek, kad kāds saka pretējo tam, ko patiesībā domā, piemēram, sarkasmu vai gudru piezīmi.
Stāstos ironija piešķir dziļumu un intrigu, liekot skatītājiem vairāk domāt par varoņiem un sižetu. Tas ir veids, kā rakstnieki var spēlēties ar mūsu cerībām un uzturēt mūs interesējošos notikumos.
Kas ir ironija?
Ironija ir stāstu rīks, kas spēlē ar atšķirību starp to, ko mēs sagaidām, un to, kas patiesībā notiek. Autori un runātāji izmanto ironiju, lai padarītu lietas smieklīgas, radītu spriedzi vai pievērstu uzmanību kaut kam svarīgam. Tas darbojas, parādot neatbilstību starp notiekošo un to, ko mēs domājām, ka notiks. Šī neatbilstība var pievērst uzmanību kādai stāsta daļai, varoņa personībai vai vispārējai tēmai.
Iedomājieties, ka stāstā sagaidāt vienu lietu, bet notiek pretējais, liekot jums smieties vai noturēt jūs uz sava sēdekļa malas. Šis negaidītais pavērsiens vai pretruna ir tas, kas padara ironiju interesantu. Tas piešķir sižetam dziļumu, atklāj vairāk par varoņiem un palīdz spēcīgā veidā nodot galvenās idejas. Tāpēc, kad grāmatā, filmā vai sarunā saskaraties ar ironiju, atcerieties, ka tas ir kā pārsteigums, kas palīdz izstāstīt labāku un saistošāku stāstu.
Arī lasīt: 15 Tēmu piemēri literatūrā
Ironijas vēsture?
Lai gan Alanis Morisets padarīja ironiju slavenu, viņa to neizdomāja. Par to jāpateicas kādam grieķu varonim Eironam, kurš gudri izmantoja asprātību, lai pārspētu citus. Tādējādi radās grieķu termins “eironeía”, kas nozīmē “mērķtiecīgi ietekmēta neziņa”. Vēlāk tas latīņu valodā ienāca kā “ironija”, kas galu galā kļuva par plaši izmantotu angļu valodas runas figūru 16. gadsimtā.
Literatūrā ironija kalpo kā slepens autora vēstījums lasītājam, pievienojot slēptus jēgas un humora slāņus. Tam ir dažādas formas, piemēram, situācijas ironija, kur rezultāti ir pretrunā cerībām, piemēram, ugunsdzēsēju depo aizdegšanās — pārsteidzošs sižeta pavērsiens. Ir arī dramatiska ironija, kur skatītāji zina to, ko varoņi nezina, radot taustāmu spriedzi. Neaizmirsīsim arī verbālo ironiju, kur izrunātie vārdi gudri ir pretrunā iecerētajai nozīmei, bieži vien sarkasma vai asprātības piesātināti.
Ironija pārsniedz tikai gaidu un realitātes sadursmi; tas ir izsmalcināts rīks, ko izmanto rakstnieki, lai savos stāstos iepludinātu dziļumu, humoru un negaidītus pavērsienus. Tāpat kā literārai garšvielai, ironijai ir spēks pārveidot vienkāršu stāstījumu par gardēžu mielastu prātam.
Izpratne par trīs ironijas veidiem
Ironija piešķir stāstiem un sarunām interesantu pavērsienu. Ir trīs galvenie ironijas veidi, kurus mēs varam izpētīt, lai labāk izprastu šo literāro ierīci.
1. Dramatiska ironija
Dramatiskā ironija, ko sauc arī par traģisko ironiju, notiek, kad skatītāji zina kaut ko svarīgu, ko stāsta galvenie varoņi nezina. Piemēram, Viljama Šekspīra lugā “Otello” no 1603. gada Otello uzticas Jago, bet skatītāji apzinās, ka Jago ir blēdīgs. Vēl viens piemērs ir atrodams Grieķu traģēdija Sofokla "Edipus Rekss"., kas datēts ar aptuveni 429. gadu p.m.ē. Šajā stāstā skatītāji jau apzinās galvenā varoņa traģisko likteni, pirms viņš pats to atklāj.
Vienkāršāk sakot, dramatiskā ironija ir kā noslēpums, ko glabā auditorija, vērojot, kā varoņi nezina būtisku informāciju. Šī literārā ierīce piešķir sižetam spriedzi un dziļumu, liekot auditorijai vairāk iesaistīties, jo viņi paredz, kā varoņi reaģēs, beidzot atklājot patiesību.
2. Situācijas ironija
Situācijas ironija notiek, ja lietas nenotiek tā, kā mēs ceram. Ņemiet, piemēram, slaveno pasaku O. Henrijs, “Burvju dāvana” (1905). Šajā stāstā sieva nolemj pārdot savus garos matus, lai iegādātos ķēdi sava vīra lolotajam pulkstenim. Tajā pašā laikā viņas vīrs pārdod savu pulksteni, lai iegūtu viņai ķemmi matiem. Pārsteidzošākais ir tas, ka neviens no viņiem neparedz, ka viņu pārdomātās dāvanas iedragās otra rīcība. Šis negaidītais notikumu pavērsiens rada situācijas ironiju.
Īpašs situācijas ironijas veids ir kosmiskā ironija, kas atklāj neatbilstību starp ideālo, teorētisko pasauli un praktisko, ikdienas realitāti. Tas ir tāpat kā tad, kad teorētiski lietas šķiet ideāli saskaņotas, bet reālajā dzīvē tās uzņem ironisku un negaidītu pavērsienu. Izprotot situācijas ironiju, stāstiem tiek pievienots papildu baudījuma slānis, jo mēs mācāmies sagaidīt negaidīto.
Arī lasīt: Kas ir paralēlā struktūra? Veidi un piemēri
3. Verbālā ironija
Verbālā ironija rodas, ja kāds kaut ko saka, bet viņa vārdi neatbilst patiesajai nozīmei. Tas notiek, ja runātājs pauž vienu lietu, bet patiesībā domā kaut ko citu. Tas rada humoristisku vai pretrunīgu situāciju, jo pastāv sadursme starp to, ko viņi domā un ko viņi saka.
Ir divi galvenie verbālās ironijas veidi: pārmērīga un nepietiekama. Pārspīlēts novērtējums nozīmē pārspīlēšanu, savukārt nepietiekams novērtējums samazina situācijas nozīmīgumu. Vēl viens verbālās ironijas veids ir Sokrātiskā ironija, kur cilvēks izliekas, ka kaut ko nezina, lai mudinātu citus argumentēt savus uzskatus.
Slavens verbālās ironijas piemērs ir atrodams Džonatana Svifta satīriskajā esejā “A Modest Proposal” (1729). Šajā darbā Svifts apspriež nopietnu jautājumu, taču viņa piedāvātais priekšlikums ir tik ekstrēms, ka kļūst skaidrs, ka viņš izmanto ironiju, lai kritizētu sava laika valdošās attieksmes. Verbālā ironija saziņai piešķir dziļumu un humoru, spēlējoties ar plaisu starp teikto un patiesi domāto.
Atstāj atbildi